Dopings ir jebkādu zāļu vai vielu lietošana, kuras mērķis ir uzlabot sasniegumus un rezultātus.
Mūsdienās dopings ir dalīts aizliegtajā un atļautajā, un notiek zinātnieku/ķīmiķu izaicinājums- izdomāt kaut ko jaunu, tādu ko “meklētāji” nevar atrast un dažādas manipulācijas ar dopinga nodošanas materiālu, lai sportisti netiktu pieķerti.
Pirmie iebildumi pret kādu preparātu- sākas tikai 20-tajā gadsimtā. 1928. gadā Starptautiskā vieglatlētikas federācija aizliedz sniegumu uzlabojošus medikamentus, tomēr tiem vēl nav reāla kontrole, tāpēc tos lietoja slepeni.
1933. gads – angliski sāk lietot terminu «dopings».
1961. gads – Starptautiskā Olimpiskā Komiteja izveido medicīnisko komisiju, kura norāda uz pirmajiem, cilvēkam patiešām bīstamiem preparātiem, lai aizliegtu to lietošanu sportistiem.
1967. gads – SOK izsludina aizliegto vielu sarakstu sportā.
1968. gada olimpiskās spēles – sākas dopinga kontrole un dzimuma kontrole sievietēm.
1985. gads – Zviedrijā tiek izdotas pirmās terapeitiskās lietošanas atļaujas.
1999. gads – tiek izveidota neatkarīga antidopinga aģentūra.
2003. gads – tiek apstiprināts pasaules antidopinga KODEKSS.
Sportisti, kuri senāk lietoja šobrīd aizliegtās vielas- toreiz nezināja, kas tās ir, un ko tieši viņi lieto. Gan Latvijas, gan pasaules mērogā visi zinām pagātnes stāstus par sporta sacensību Austrumvācijā, PSRS un tml. kurā dažāda veida dopings tika lietots bez kontroles, bez brīdinājuma sportistiem- kas ar viņiem notiks. Tajā brīdī mērķis bija tikai viens- sasniegt maksimāli labāko rezultātu. VDR pat bija speciāla dopinga programma, kurā sportistiem dopingu zem nosaukuma “vitamīni”, deva jau no pusaudžu vecuma.
Šajā sacensībā - īpaši cieta sievietes, kas lietojot anaboliskos stereoīdus, vai citus hormonus, kas padarīja viņas par vīrišķīgām, neglītām būtnēm. Tās, kuras vēlāk izveidoja ģimenes un gribēja bērnus- dzemdēja kroplus, vai nepieskaitāmus mazuļus, un tas viss – valstu sacensībā par sporta sasniegumiem. Tāpat, tiek slēpta statistika par sportistiem, kas pāragri miruši, jo nav izturējuši dopinga radītās blaknes un veselības problēmas. Pieejama tikai tā statistika, kas skar labāko un zināmāko sportistu pazaudēšanu kādās sacensībās vai ceļā uz tām.
Vai tas ir /bija/ būs tā vērts? Vai sports un sasniegums tajā- stāv augstāk par cilvēka veselību un godīgumu? Augstāk par reālu sportisku sasniegumu un spējām?
Pasaules Antidopinga mērķis ir cīnīties par tīru sportu, bez dopinga lietošanas. Lai sporta sacensības nebūtu ķīmijas olimpiāde, kur laboratorijas sasniegumus reprezentē sportists. Ne tikai lai pasargātu sportista paša veselību, bet arī- lai pasargātu viņa sasniegumus, vai iespējamos sasniegumus. Vai kāda sportista interesēs būtu, pirms starta apzināties, ka ja viņš nelietos dopingu(un visi citi to darīs bez ierobežojuma) - viņam nebūs iespēja būt konkurētspējīgam?
